Jau kopš seniem laikiem šajā vietā kurināti ugunskuri un paceltas degošas darvas mucas. Ovišu bāka apzīmē bīstamos piekrastes sēkļus un krasu krasta virziena maiņu. Pēc nostāstiem kādreiz šeit bijusi laupītāju apmetne, dedzināti viltus signālugunskuri, lai laupītu uz sēkļiem uzskrējušo kuģu jūrniekus un kuģu kravas. Senajās jūras kartēs šī vieta nosaukta kā Luserorta. Vārds cēlies no zviedru valodas – lysa, kas nozīmē degt, bet ort – rags. Ovišu bāka ir Latvijas senākā funkcionējošā bāka, kas savu darbību sākusi tālajā 1814. gadā. Tā nav tikai navigācijas būve, bet arī 19. gs. krasta aizsardzības celtne – par to liecina ārējais mūris, kura biezums sasniedz vairāk kā pusmetru.
Ovišu bākas torņa augstums sasniedz 37 metrus, kas veidots kā dubultcilindrs, jo aiz ārējām bākas sienām iekšpusē atrodas otrs tornis ar diametru 3,5 metri. Starptelpa tikusi izmantota dažādu iekārtu un priekšmetu pacelšanai vai nolaišanai. Savukārt bākas pirmajā stāvā varam atrast interesantu ekspozīciju par Latvijas bāku vēsturi.
| Uzbūvēta | 1814 |
| Bākas augstums | 36 m |
| Uguns augstums | 38 m |
| Uguns redzamība | 15 nmi |
| Atrašanās vieta | Ventspils rajons, Tārgales novads |
| Koordinātas | 57° 34″ 12′ N 21° 42″ 95′ E |